Mērija atnesa Tomam skārda bļodu ar ūdeni un ziepju gabaliņu. Viņš izgāja ārā un nolika bļodu uz maza soliņa, iemērca ziepes ūdenī un nolika atpakaļ uz sola, atrotīja piedurknes, uzmanīgi izlēja ūdeni zemē, tad iegāja virtuvē un sāka cītīgi berzt seju ar dvieli, kas karājās aiz durvīm. Bet Mērija atņēma viņam dvieli un sacīja:
— Kā tev nav kauna, Tom! Neesi tik nolaidīgs! Ūdens taču tev neko ļaunu nenodarīs.
Toms mazliet samulsa. Bļodā vēlreiz ielēja ūdeni, un šoreiz viņš kādu brīdi stāvēja pie tās, sakopodams drosmi, tad dziļi ievilka elpu un sāka mazgāties.
Kad viņš atkal iegāja virtuvē, aizmiedzis abas acis, ar rokām taustīdamies pēc dvieļa, ziepju putas un ūdens pilēja no viņa sejas, apliecinot viņa godīgumu.
Bet, kad viņš apslaucījies nolika dvieli, viņa izskats tomēr nebija apmierinošs, jo sejas nomazgātā josla izbeidzās pie zoda un žokļiem it kā maska. Zem un aiz šīs joslas pletās tumša, neapūdeņota teritorija, kas priekšā un mugurpusē aizsliecās lejup visapkārt viņa kaklam. Mērija tagad viņu ņēma savās rokās, un, kad viņa savu darbu bija beigusi, viņš izskatījās kā cilvēks un brālis, ar vienādu ādas krāsu, viņa mitrie mati bija glīti sasukāti un īsās cirtas skaisti un simetriski sakārtotas.