Toma jaunākais brālis (vai patiesībā — pusbrālis) Sids jau bija pabeidzis savu daļu darba (salasījis skaidas), jo viņš bija kluss zēns un viņa raksturam nepiemita nekas dēkains un nemierīgs. Kamēr Toms ēda vakariņas un katrā izdevīgā brīdī čiepa cukurgraudi- ņus, krustmāte Pollija uzdeva viņam ļoti dziļus un viltīgus jautāju­mus, lai viņu pavedinātu uz izpļāpāšanos, kas atklātu viņa pārkāpu­mus. Kā daudzas vientiesīgas dvēseles, viņa iedomājās, ka viņai piemīt sarežģītas un noslēpumainas diplomātijas talants, un viņai patika savas viegli saredzamās viltībiņas iztēloties kā negantākās, viltības brīnumus.

—  Tom, vai skolā bija diezgan silti?— viņa jautāja.

—  Jā, ma'am*'. „

—  Varen silti, vai ne?

—  Jā, ma'am.

—  Vai tev negribējās nopeldēties, Tom?

Toms viegli izbijās — viņā pamodās nepatīkamas aizdomas. Viņš vērīgi paskatījās krustmātes Pollijas sejā, bet tā neko neizpauda.

—  Nē, ma'am, ne visai!— viņš sacīja.

Vecā lēdija pastiepa roku un aptaustīja Toma kreklu, pēc tam piebilda:

—  Bet tagad tu neesi pārāk sakarsis.

Viņas lepnumam glaimoja apziņa, ka pārliecinājusies par to, vai krekls ir sauss, nevienam nenojaušot, kas viņai prātā. Tomēr, par spīti viņas gudrībai, Toms tagad saprata, no kurienes vējš pūš, tāpēc aizsteidzās priekšā viņas nākamajam gājienam.