(Viņš pats mēdza slepus savas cirtas ar lielām pūlēm nogludināt, pieglauzdams matus cieši galvai, jo uzskatīja cirtas par sievišķīgām, un šie sacirtojumi uz paša galvas sarūgtināja viņa dzīvi.) Tad Mērija izņēma no skapja Toma uzvalku, ko viņš valkāja tikai svētdienās jau divus gadus, to mēdza vienkārši dēvēt par viņa «otro uzvalku»— no tā varam secināt, cik liela bija Toma garderobe. Kad viņš bija saģērbies, meitene viņu vēlreiz «sakārtoja»— aizpogāja viņa tīros svārkus līdz pašam zodam, atfbcija plato krekla apkakli līdz pleciem, notīrīja ar drēbju suku un uzlika viņam galvā raibo salmu cepuri. Viņš tagad izskatījās daudz glītāks, bet ļoti neveikls un tiešām arī jutās neveikli, jo svētdienas drēbes un tīrība viņam šķita žņaugs, kas viņu saniknoja.
Viņš cerēja, ka Mērija būs aizmirsusi jaunos zābakus, bet šī cerība bija velta — meitene tos pamatīgi iezieda ar taukiem, kā to visi mēdza darīt, un tad atnesa viņam. Toms saskaitās un teica, ka viņam vienmēr liekot darīt to, ko viņš nevēloties. Bet Mērija, viņu nomierinādama, sacīja:
— Lūdzu, Tom, esi labs zēns un neniķojies!
Toms rūkdams apāva kājas. Arī Mērija ātri saģērbās, un visi trīs bērni devās uz svētdienas skolu — vietu, ko Toms ienīda no visas sirds, bet Sids un Mērija mīlēja.
Svētdienas skolā mācības ilga no deviņiem līdz pusvienpadsmi- tiem, tad sekoja dievkalpojums. Divi no šiem bērniem vienmēr labprātīgi palika noklausīties sprediķi, arī trešais vienmēr palika, bet svarīgāka iegansta pēc.