Baznīcas cietajos solos ar augstajām atzveltnēm bija vietas ap trīssimt cilvēkiem. Pati celtne bija maza un vienkārša, torņa vietā uz tās slējās it kā priežu koka kaste.

Pie baznīcas durvīm Toms dažus soļus atpalika un uzrunāja kādu savu svētdienīgi ģērbtu biedru:

—  Klau, Bil, vai tev ir dzeltenā biļete?

-Jā.

—  Ko tu par to gribi?

— Ko tu dosi?

—  Gabaliņu lakricas un makšķeres āķi.

—  Parādi!

Toms parādīja apsolītos priekšmetus. Bils bija ar tiem apmierināts, un tie tika iemainīti. Tad Toms iemainīja divas baltas stikla lodītes pret trīs sarkanām biļetēm un vēl dažus niekus pret divām zilām biļetēm.

Viņš apturēja vēl citus zēnus, tiklīdz tie ieradās, un desmit vai piecpadsmit minūtēs iepirkās dažādas krāsas biļetes. Tad, iejucis tīri nomazgātu, skaļi čalojošu zēnu un meiteņu barā, viņš iegāja baznīcā, apsēdās savā vietā un tūlīt, uzsāka strīdu ar pirmo zēnu, kas gadījās tuvumā.

Iejaucās skolotājs — nopietns, pavecs vīrs —, tad vienu mirkli pagrieza viņam muguru — un Toms parāva aiz matiem zēnu, kas sēdēja priekšējā solā, bet, kad tas apgriezās, izlikās, it kā būtu iedziļinājies grāmatā; pēc tam iedūra ar adatu kādam citam zēnam, lai dzirdētu, kā tas iebrēksies,— un saņēma par to no skolotāja rājienu.