Visa Toma klase bija tāda pati — nemierīga, skaļa, nevaldāma. Kad vajadzēja no galvas noskaitīt mācību tekstu, neviens no zēniem labi nezināja savus Bībeles pantus, un tos vajadzēja visu laiku sacīt priekšā. Tomēr viņi kaut kā tos izmocīja līdz galam, un katrs saņēma apbalvojumu — mazu, zilu biļeti ar Bībeles pantu. Katra zilā biļete bija alga par diviem noskaitītiem pantiem. Desmit zilas biļetes līdzinājās vienai sarkanai un varēja tikt pret to iemainītas; desmit sarkanas biļetes līdzinājās dzeltenai biļetei. Par desmit dzeltenām biļetēm svētdienas skolas pārzinis izsniedza skolniekam ļoti vienkārši iesietu Bībeli (tā maksāja četrdesmit centu viņos labajos laikos). Vai daudziem no maniem lasītājiem pietiktu čakluma un izturības iemācī ties no galvas divi tūkstoši Bībeles pantu pat par Dorē* ilustrēto Bībeli? Un tomēr Mērija šādā veidā bija jau ieguvusi divas Bībeles — pēc divu gadu pacietīga darba—, un kāds vācu zēns bija ieguvis četras vai piecas Bībeles. Vienreiz viņš no galvas noskaitīja trīstūk­stoš pantus neapstādamies, bet tāda garīga piepūle bija viņa prāta spējām pārāk liela, un kopš tās dienas viņš kļuva gandrīz vai idiots — smaga nelaime skolai, jo svarīgos gadījumos, kad ieradās viesi, pārzinis vienmēr mēdza izsaukt šo zēnu, lai (kā Toms teica) tas «sevi plaši izrādītu».