Tikai vecākie skolēni saglabāja savas biļetes un pūlējās veikt šo ilgo, garlaicīgo darbu, lai varētu iegūt Bībeli, tāpēc šīs godalgas piešķiršana bija rets un ievērojams notikums. Sekmīgs skolēns šādā dienā bija tik liela un izcila personība, ka katra svētdienas skolēna krūtīs iedegās jauna godkāre, kas bieži noturējās vairākas nedēļas. Iespējams, ka Toma garīgais vēders nekad nebija alcis šādas balvas, bet neapšaubāmi visa viņa būtne jau vairākas dienas ilgojās pēc slavas un spožuma, kas nāca tai līdzi.
Noteiktajā laikā pārzinis nostājās pie katedras ar aizvērtu dziesmu grāmatu rokā. Savu rādītājpirkstu viņš bija ielicis starp lapām un lūdza uzmanību. Kad svētdienas skolas pārzinis saka savu parasto īso uzrunu, tad dziesmu grāmata viņa rokā ir tikpat nepieciešama kā notis dziedātāja rokā, kad tas stāv uz koncertestrādes un dzied solo. Kāpēc viņiem tas vajadzīgs — paliek noslēpums, jo ne dziesmu grāmatā, ne notīs šie mocekļi nekad neieskatās. Pārzinis bija slaids cilvēks, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, ar smilšu krāsas kazasbārdiņu un īsiem smilšu krāsas matiem. Viņa iestīvinātās, augstās apkakles augšējā mala sniedzās viņam turpat vai līdz ausīm, un tās asie stūri liecās gandrīz pāri mutes kaktiņiem. Apkakle bija kā iežogojums, kas lika viņam vienmēr raudzīties taisni uz priekšu un pagriezties ar visu augumu, kad vajadzēja paskatīties sānis.