— Viņa to nekad nebūtu pamanījusi, ja Sids neizpļāpātos. Sasodīts! Dažreiz viņa piešuj apkakli ar baltu, dažreiz ar melnu diegu. Kaut jel, pie joda, viņa šūtu tikai ar vienas krāsas diegiem, jo es nevaru šīs maiņas atcerēties. Bet Sidam es par to aplauzīšu sprandu. Es viņu pārmācīšu!
Toms nebija pilsētiņas paraugzēns. Viņš zināja, kādam jābūt paraugzēnam,— un šī suga viņam derdzās! Pēc divām minūtēm un pat vēl ātrāk viņš bija aizmirsis visas savas raizes. Ne jau tāpēc, ka tās būtu bijušas mazāk smagas un rūgtas kā pieaugušo raizes, bet viņā pēkšņi iedegās kāda jauna un spēcīga aizraušanās, kas izdzina no prāta visu nepatīkamo, tāpat kā pieaugušie aizmirst savas neveiksmes, kad viņus satrauc kāds jauns pasākums. ,
Sī jaunā aizraušanās bija vērtīgs, neparasts svilpošanas paņēmiens, ko viņš nupat bija iemācījies no kāda nēģera un nepacietībā dega to izmēģināt. Tas bija it kā savdabīgs putna svilpiens, mīksti plūstoši treļļi, kas radās, kad svelpjot arvien piešāva mēli pie aukslējām. Lasītājs šo paņēmienu droši vien atcerēsies, ja pats kādreiz bijis zēns. Čaklums un vērība Tomam palīdzēja drīz apgūt šo iemaņu, un, kad viņš aizklaiņoja tālāk ļ>a ielu, viņa mute bija pilna jauku skaņu un dvēsele pateicības. Viņš jutās gluži kā astronoms, kas atklājis jaunu planētu,— neapšaubāmi zēna prieks bija daudz spēcīgāks, dziļāks un skaidrāks nekā tas, ko spēj izjust astronoms.