Vasaras vakari bija gari. Vēl nebija tuņišs. Pēkšņi Toms svilpienu aprāva. Viņa priekšā iznira svešinieks — kāds zēns, mazliet garāks par viņu augumā. Nepazīstamā persona — vienalga, kāda dzimuma un kāda vecuma,—bija ievērības cienīga parādība tik nožēlojamā pilsētiņā ka Sentpītersberga*. Sis zēns turklāt bija labi ģērbies — labi ģērbies darbdienā! Vienkārši neticami! Viņa cepure bija ļoti izskatīga, cieši sapogātie zilas vadmalas svārki — jauni un glīti, tāpat arī bikses. Viņam kājās spīdēja kurpes, kaut gan bija tikai piektdiena. Viņam bija pat kaklasaite no spilgtas lentes. Viņš izskatījās tik pilsētniecisks, ka Toms jutās līdz sirds dziļumiem aizvainots. Jo ilgāk Toms skatījās uz šo krāšņo brīnumu un jo augstāk cēla degunu, parādīdams nicību par viņa grezno tērpu, jo nodilušāks viņam šķita paša apģērbs. Abi zēni klusēja. Ja viens pakustējās, tūlīt pakustējās ari otrs, bet tikai sāniski, pa apli. Ilgi viņi tā stāVēja vaigs pret vaigu, acs pret aci. Beidzot Toms teica:

—  Es varu tevi piekaut.

—  To tikai es gribētu redzēt!