—  Es to varu izdarīt!

—  Tu nevari vis.

—  Varu gan!

—  Nevari!

—  Varu!

—  Nevari!

—  Varu!

—  Nevari!

Nepatīkams klusums. Tad Toms jautāja:

—  Kā tevi sauc?

—  Kāda tev daļa?

—  Gan es tev parādīšu, kāda man daļa!

—  Nu, kāpēc tad neparādi?

—  Ja tu vēl daudz runāsi, es to darīšu!

—  Runāšu vēl daudz, daudz, daudz! Dzirdēji?

—  Tu laikam iedomājies, ka esi briesmīgi smalks, vai ne? Ja es gribētu, varētu tevi nogāzt ar vienu roku.

—  Kāpēc tad negāz, ja vari?

—  Es to darīšu, ja tu vēl ilgi te ākstīsies.

—  Kā tad! Ir jau daudzi tādi redzēti kā tu.

—  Smalkais! Tu nu gan iedomājies, ka esi nezin kas! Kāda tev cepure!

—  Vari samīcīt šo cepuri, ja tev tā nepatīk, vai noraut — bet tad iepriekš saskaiti savus kaulus.

—  Tu esi melis!

—  Pats esi melis!

—  Tu esi plātībnieks un gļēvulis!

—  Laidies lapās!

—  Tu . . . ja man te vēl ilgi būs jāklausās tavās bezkaunībās, es tev gāzīšu ar akmeni pa pauri.

—  Kā tad, tu jau gāzīsi!

—  Jā gan!

—  Kāpēc tad negāz? Ko tu visu laiku draudi? Kāpēc nedari? Tāpēc, ka tev bail. ,

—  Man nav bail.

—  Ir gan.

—  Nav!

—  Ir gan!

Atkal klusums, atkal abi viens otrā ieurbās skatieniem, sāniski viens otru apriņķodami. Pēkšņi viņi nostājās plecs pie pleca.