Ainava likās pārpildīta ar putniem — vienā acu uzmetienā jūs ieraugāt gārņus un to vizuļojošos atspulgus ūdenī, garpirkstainos jakānus, kuri tipina pa ūdensrožu lapām, purva putnu dzeltenās, kustīgās galvas starp doņiem. Man sāpēja acis, veroties te uz krāsainu laukumiņu, te uz žilbinošu plīvu niedrēs, te uz ašu lidojumu pāri laukiem.
Bobs mierīgi snauda vagona stūrī, bet Aivens bija nozudis konduktora nodalījumā, un es viens vēroju visu šo ornitoloģisko greznību. Drīz sacēlās svaigs vējiņš, kanālu ūdeņi zaudēja spožumu, kupejā ieplūda dūmi, ko tik lepni bija izpūtusi mazā lokomotīvīte. Gribot negribot vajadzēja aizvērt logu, tas bija briesmīgi netīrs, it kā nekad nebūtu mazgāts. Līdz ar to man bija laupīta iespēja vērot dabas ainavas un es, sekojot Boba piemēram, laidos snaudā.
Ar skaļu rīboņu vilciens iebrauca Parikā, mēs pamodāmies un, stīvi nosēdējušies, izgājām uz perona. Tur mūs gaidīja tropos neparasts atklājums: upes piestātnē stāvēja tvaikonis, un, skaļi, trauksmaini svelpdams, tas gatavojās atiet precizi pēc saraksta. Mēs steidzāmies ātrāk nokļūt uz klāja un tur piekusuši, bet laimīgi atlaidāmies Aivena sagādātajos atpūtas krēslos. Mašīnas sāka klaudzēt, kuģis iedrebējās un atgāja no krasta. Parika palika aiz muguras; braucām pa Esekibo upes tumšajiem ūdeņiem, līkumodami starp daudzām zaļām saliņām. Mēs snauduļojām atpūtas krēslos, ēdām banānus un apbrīnojām saliņu mežonīgo skaistumu.