Tad mazajā saloniņā mums tika pasniegts lenčs, mēs sātīgi paēdām un atkal atpūtas krēslos zvilnējām saulē.
Es tikko biju iegrimis snaudā, kad mani kāds rupji uzrāva no miega. Tas bija Bobs, kurš raustīja mani aiz rokas.
Džerij, mosties, ātri,,, lu palaidīsi garām brīnišķīgu skatu!
Tvaikonis, droši vien apbraukdams kādu sēkli, bija pievirzījies pavisam tuvu pie krasta, tā ka no biezā pameža mūs atdalīja tikai kādas piecpadsmit pēdas ūdens. Samiegojies es lūkojos uz kokiem.
Es neko neredzu. Kas tur ir?
Tur, uz tā zara .., tagad tas kustas, vai redzi?
Piepeši es to ieraudzīju. Spožajā saulē starp lapām
sēdēja pasakains radījums. Milzum liela ķirzaka, kuras zvīņainais ķermenis laistījās visās nefrīta, smaragda un zāles zaļuma nokrāsās, varenā, punainā galva bija in- krustēta ar lielām zvīņām, zem zoda vīdēja prāva, kro- kota pakakle, ķirzaka, iecirtuši līkos nagus kokā, bezrūpīgi gulēja uz zara, šūpodama virs ūdens pletnei līdzīgo asti. Kamēr mēs viņā nolūkojāmies, rāpulis pagrieza krokām un puniem rotāto galvu un mierīgi barojās ar jaunajām lapiņām un dzinumiem. Es gandrīz nespēju ticēt savām acīm, un man radās šaubas, vai šis dzīvnieks patiešām pieder pie tās pašas sugas kā tie neinteresantie, allaž miegainie, pelēcīgie radījumi, kurus zooloģiskajos dārzos dovē par iguānām.