Mirkdami sviedros, bez elpas iedrāzāmies stacijā, kur, slaistīdamies uz perona, mūs ar interesi aplūkoja daždažādi ļaudis. Sakarsušus, izspūrušus un nosvīdušus viņi mūs sveica ar izsmejošiem svilpieniem, kas pārvērtās īstās gavilēs, kad ratiņi aizķērās aiz akmens un lielākā daļa mantu izbira zemē. Ar pārcilvēcisku piepūli mēs beidzot iesviedām pēdējo kasti vagonā, vilciens jau bija sācis kustēties, un es vēl tikai paguvu izliekties pa logu, lai pamestu sauju Sīknaudas mūsu vedējam, kurš izmisīgi skrēja līdzās vilcienam, lūdzoši pastiepis mums pretī rokas.
Mazā lokomotīvīte, vilkdama sev līdzi apdauzītu vago- niņu rindu, dūšīgi ripoja uz priekšu starp slapjiem rīsa laukiem un meža skupsnām, brīžam sasniedzot visai bīstamu ātrumu — ap divdesmit jūdžu stundā. Apkārtējā ainava bija sulīgi zaļa un svaiga, it kā nupat mums par prieku uzposta un nomazgāta. Visur, kur vien skaties, putni: spodri balti gārņi svinīgi soļoja pa īso, maigi zaļo rīsa zelmeni; no apūdeņošanas kanāliem, ko izraiboja ūdensrozes, vilcienam tuvojoties, cēlās gaisā jakāni, apžilbinot mums acis ar gundegu dzelteno spārnu lāsmo- jumu; zilajās debesīs gliemežu lijas izzīmēja savas lieliskās arabeskas, un .krūmos bez mitas spurdza desmitiem sarkankrūšu pļavvālodžu, kuru koši sarkanās krūtis spilgtajā zaļumā zibsnīja kā uguntiņas.