Kad mēs atradāmies tieši iepretī ķir- •/il ii, tā pacēla galvu — mazajās, zeltpunktotajās acīs vnlcja augstprātīgs skatiens. Ķirzaka lūkojās uz mums, II ka 'r.iiiādnma laiku, lai ātrāk sagaidītu savu Gvajānas Svi lo Džonl/.u un uzsāktu ar to cīņu. Mēs skatījāmies kā apburti, nllaliiiiis, kas mūs šķīra no ķirzakas, kļuva ar­vien lielāks, līdz beidzot iguānas za]ais ķermenis saplūda ar lapām.

Vēl labu brīdi mēs runājām par redzēto dzīvnieku, kad piepeši parādījās Aivens, viņa seja šķita noraizējusies.

Kas noticis, Aiven? — es iejautājos.

Nekas, ser, drīz būsim galā.

Bobs un es tūlīt steidzāmies pie reliņa, bet redzējām vienīgi to pašu mežaino krastu, kas nepārtrauktā joslā aizstiepās līdz pašam apvārsnim. Es gribēju pajautāt Ai- venam, vai viņš nav pārskatījies, bet tajā brīdī tvaikonis apbrauca nelielu līkumu, biezajā pamežā parādījās liels šķūnis un starp mangrovēm iznira maza akmens pie­stātne. Uz šķūņa rievotā skārda jumta lieliem, baltiem burtiem vidēja uzraksts —

EDVENČERA.

Mēs bijām ieradušies.

Pirmā noda]a

ČŪSKAS UN SAKIVINKIJI

Izrādījās, ka Aivens ir labs organizators, jo tajā pašā dienā ap tējas laiku mēs jau bijām iekārtojušies atsevišķā mājvietā Edvenčeras galvenajā ielā.