Turklāt sarunu gaitā tiek noteiktas cenas, kādas jūs vēlaties maksāt, un med­niekiem un pašam kolekcionāram, rodas pareizs priekš­stats pa savām iespējām. Edvenčeras mednieki bija visai neparastu un interesantu ļaužu mistrojums: divi liela auguma nēģeri, resns ķinietis ar tradicionāli neizteik­smīgu seju, septiņi vai astoņi slaidi indieši niknām, brū­nām acīm un gariem, mudžeklīgiem, piķa melniem ma­tiem, kā ari vesels bars visdažādākā vecuma metisu ar dažādu ādas nokrāsu. Mūsu, saprašanos stipri traucēja tas, ka es pavisam nesen biju ieradies Gvajānā un vēl nebiju apguvis vietējos dzīvnieku nosaukumus,

Aiven, kāds puisis man solās noķert kumpdeguna cūku, — es kliedzu cauri vakariņu gaļas čurkstoņai un Boba neapmierinātajai rūkšanai cīņā ar guļamtīkliem. — Kas tā ir par kumpdeguni, vai kāda no savvaļas cū­kām?

Nē, ser, — Aivens atsaucās, — tā ir adatcūka.

Un kas ir kidžihī?

Tas ir kāds sīks dzīvnieciņš ar garu degunu, ser.

Tu domā — mangusts?

Nē, ser, lielāks par mangustu, ar ļoti garu degunu un gredzenotu asti. Sis dzīvnieks staigājot asti tur stāvus izslietu.

Uhu! — teikto apstiprinādami, korī atsaucās med­nieki.

Varbūt tas ir degunlācītis? — brīdi padomājis, es iejautājos.

Jā, ser, tas pats ir, — Aivens atbildēja.