Tā aizritēja divas stundas. Beidzot Aivens paziņoja, ka ēdiens gatavs, mēs atlaidām medniekus un gājām iekšā. Mazās laterniņas gaismā mūsu dzīvojamā istaba atgādināja nemākulīgi uzslietu cirka telti. Vifves un auk­las apvija telpu kā milzīga zirnekļa tīmeklis; visa šī haosa vidū vientuļš, ar āmuru rokā stāvēja Bobs, lūkodamies uz guļamtīklu mudžekli.

Nekādi netieku galā ar šiem tīkliem, — mani ierau­dzījis, viņš drūmi sacīja. — Lūk, tas ir pretodu tīkls ma­nai guļvietai, bet nudien nezinu, kā to piestiprināt.

Arī es droši nezinu, bet man liekas, pretodu tīkls jāizklāj, pirms guļamtīkls tiek pakārts, — es sacīju, gri­bēdams draugam izpalīdzēt.

Guļvietu sagatavošanu atstājis Boba ziņā, es iegāju virtuvē, lai līdzētu Aivenam salikt šķīvjos ēdienu.

Mēs tikko bijām atbrīvojuši galdu no virvēm, kas ka­rājās virs tā, un notiesājuši garšīgas vakariņas, kad iera­dās misters Kordai. Pie durvīm atskanēja spēcīgs klauvē­jiens, aizsmakusi balss nokliedza: «Labunakti, labunakti, labunakti!» — un misters Kordai iestreipuļoja istabā. Viņš bija metiss — pārsvarā ar indieša asinīm, sīks, krunkains vīrelis ar seju kā pērtiķim, kurš slimo ar gremošanas trau­cējumiem, un tik līkām kājām kā banāni. Uzreiz bija re­dzams, ka viņš galīgi piedzēries, Ļodzīgiem soļiem viņš iegāja laternas gaismas lok^ un, muļķīgi smaidīdams, ap­dvesa mūs ar ruma piesātināto elpu.