Tas ir misters Kordai, ser, — Aivens, redzami samulsis, sacīja savā kulturālajā balsī,,<— Viņš ir lielisks mednieks,
Jā, — apstiprināja misters Kordai, satvecdams manu roku un dedzīgi saspiezdams.
Labunakti, šef, labunakti!
No pieredzes Džordžtaunā es zināju, ka Gvajānā «labunakti!» sveicienam lieto jebkurā laikā pēc saules rieta, un, jāatzīstas, man sākumā bija grūti pie tā pierast. Misters Kordai tūlīt pieņēma uzaicinājumu apsēsties un izdzert kopā ar mums glāzi ruma. Viņš te palika veselu stundu, daudz runāja — dažkārt arī aplamības — par visiem tiem dzīvniekiem, kurus kādreiz bija sagūstījis, kā arī par tiem, kurus gatavojās noķert nākotnē. Es taktiski novirzīju sarunu uz kādu lielu ezeru dažu jūdžu attālumā no Edvenčeras. Bobs un es — mēs abi ļoti vēlējāmies nokļūt pie šī ezera, lai apskatītu indiāņu ciematu tā tuvumā un izpētītu, kādi dzīvnieki mīt ezera krastos. Misters Kordai sacīja, ka viņš labi pazīstot šo ezeru. Apkārtnes mežos viņš esot cīnījies uz dzīvību un nāvi ar vairākām milzu čūskām un ne vienu reizi vien peldējis pāri ezeram, saniknotu zvēru vajāts. No šī brīža mana uzticība misteram Kordai sāka strauji mazināties. Tomēr, iztukšojuši vēl pa glāzei ruma, mēs norunājām, ka viņš atnāks pie mums nākamajā rītā un mēs visi dosimies uz ezeru. Misters Kordai ieteica iziet no mājas ap pulksten sešiem, lai grūtāko ceļa gabalu paveiktu, pirms saule sāk. cepināt. Iepriecinājis mūs ar jaukām izredzēm sagūstīt daudz dzīvnieku, misters Kordai atvadījās un ļodzīgiem soļiem izgāja ārā nakts tumsā.