Pulksten piecos rītā mēs visi bijām piecēlušies un rosīgi gatavojāmies gājienam uz ezeru. Pusastoņos Aivens otrreiz uzvārīja tēju un aizsūtīja kādu zēnu sameklēt mūsu uzticamo pavadoni. Astoņos mazais puišelis atgriezās un pavēstīja, ka naktī misters Kordai neesot bijis mājās un viņa sieva, tāpat kā mēs, uztraucoties par vīra klātbūtni, lai gan citu iemeslu dēļ. Desmitos mums bija skaidrs, ka misters Kordai aizmirsis norunu, un mēs nolēmām paklejot pa Edvenčeras apkārtni, lai noskaidrotu, kur mēs varam iegūt pašu spēkiem.
pārgājuši pāri ceļam, izklīdām starp kokiem. Drīz mēs nonācām smilšainā krastmalā — mūsu priekšā pletās
Atlantijas okeāns. Es biju iedomājies, ka ūdens būs sāļš, bet mēs atradāmies pavisam tuvu Esekibo upes grīvai, te ūdens bija saldens, mazliet dzeltenīgs no dūņām un lapu atliekām, ko upe bija atnesusi no zemes iekšienes. Smilšu kāpas aiz liedaga bija apaugušas lieliem, ķeburainiem krūmiem un kroplīgu koku puduriem. Tur mēs uzgājām dažādus rāpuļus; starp krūmu zariem ložņāja liels daudzums anolisu — mazas, slaidas iguānas ar lielām acīm un tieviem, trausliem pirkstiem.