Anolisi bija miermīlīgi un nevarīgi radījumi — šis iguānas satraukti kāpelēja pa krūmiem un bija viegli sagūstāmas. Vārgulīgie koki bija klāti ar garām spāniešu sūnas šķeterēm, kas, līdzīgi sirmu matu pinkām, nokarājās no zaros savērtajām pa- .rūkārn. Starp tām auga daudz epifītu un orhideju, kuras krustām šķērsām bija piesējušās pie raupjās mizas un ielaidušas tajā savas sīkās saknītes. Visā šajā augu bagātībā mēs atradām vairākas kokuvardes, kuru tumšzaļās muguras ar filigrāno, pelnu pelēko ornamentu lieliski harmonēja ar sūnas un orhideju lapu nokrāsām. Smiltīs mums visapkārt kā lielas, zaļas raķetes šaudījās neskaitāmas ameivas, daudzas bija gandrīz divpadsmit collu garas. Bobs nez kāpēc domāja, ka viņam-vajadzīgas dažas no šīm vizuļojošajām ķirzakām, un, mežonīgi kliegdams, viņš sāka dzīties nopakaļus kādai ameivai, pūlēdamies tai uzmest virsū cepuri. Savu upuri vajādams, viņš drīz vien nozuda biezoknī, un man bija skaidrs, ka šādā veidā viņš neko nepanāks. Nolūkojis lielu ameivu, kas turpat netālu gozējās saulē, es nolēmu izmēģināt pats savu gūstīšanas paņēmienu. Pie tauriņu ķeramā tīkliņa roktura piesēju tievu aukliņu un tās brīvajā galā izveidoju cilpu. Pēc tam ļoti piesardzīgi tuvojos medījumam, kas gulēja karstajās smiltīs un vēroja mani lielām, aizdomu pilnām acīm.