Lēni šūpodams cilpu, es to pievirzīju iepretī ķirza­kas galvai un mēģināju uzmest rāpulim kaklā, bet aukla sapinās zāles stiebros. Ameiva ziņkāri lūkojās uz cilpu, viņai tā laikam eksistēja neatkarīgi no manis. Cenzda­mies pārslīdināt to pāri ameivas galvai, es tomēr biju pievirzījies ķirzakai pārāk tuvu klāt, un viņa šāvās pro­jām pa smiltīm, līdz nozuda zem kāda liela krūma.

Es nolādēju savu neveiksmi un jau lūkojos apkārt pēc jauna upura, kad piepeši no krūmu biezokņa atskanēja Boba satrauktā balss — viņš mani sauca pie sevis. At­radu viņu nometušos uz visām četrām kāda mudžeklīga krūma priekšā.

Kas noticis?

Sššš! Skaties te zem krūma, liels teguksīns.

Es nogūlos smiltīs un palūrēju zem krūma: patiesi, starp krūma saknēm gulēja liela, resna, apmēram tris pēdu gara ķirzaka. Rāpuļa masīvais ķermenis bija viscaur izrotāts ar melnu un koši sarkanu zvīņu rakstu, melnā aste zeltaini punktota. Ķirzakai bija plata un, do­mājams, arī spēcīga mute, un viņa nemitīgi šaudīja iekšā ārā melno, biezo mēli, vērodama mūs savām zeltaini mirdzošajām acīm.

Kaut kas jādara, — es teicu. — Ķirzaka var kuru katru brīdi aizbēgt.

Tu paliec šeit, — sacīja Bobs. — Es aiziešu viņai priekšā un raudzīšu nogriezt atkāpšanās ceļu.