Viņš aizlīda pa smiltīm, bet es paliku guļot un uzmanīju ķirzaku. Tas bija pirmais no daudzajiem gadījumiem, kas mani pārliecināja par teguksīna attapību; rāpulis staipīja kaklu un grozīja galvu, ar tādu kā nicinājumu vero- $ dams Boba apiešanas manevru.
Ķirzaka nogaidīja, kamēr mans biedrs bija sasniedzis krūma tālāko malu, tad metās projām pa smiltīm, saceldama aiz sevis putekļu mākoni. Bobs, pielēcis kājās, šāvās viņai nopakaļus, tad metās garšļaukus zemē, bet bija jau par vēlu, jo tieši šajā brīdī ķirzaka ienira drošā patvērumā zem cita krūma. Bobs piecēlās sēdus, spļaudams no mutes smiltis, un lūkojās apkārt pēc ķirzakas. Kad es
ierados notikuma vietā, teguksīns parādījās viņpus krūma un sāka piesardzīgi virzīties man pretī. Es stāvēju nekustīgi, tā ka rāpulis, droši vien noturēdams mani par nokaltuša koka stumbru, tuvojās man. Kad ķirzaka atradas pavisam tuvu, es ar būkšķi nokritu pie zemes, un mari izdevās pārspēt Bobu, jo es cieši sagrābu rāpuli aiz kakla. Ķirzaka acumirklī saritinājās gredzenā un iekoda man rokā, turklāt tas notika tik pēkšņi, ka viņai gandrīz izdevās izrauties no ciešā tvēriena. Nekad nebūtu ticējis, ka šim mazajam radījumam ir tik daudz spēka. Pārliecinajusies, ka izrauties neizdosies, ķirzaka, mežonīgi kulstidama asti, nobrāza man no rokas ādu. Pagāja desmit minūtes, iekams mums ar Bobu izdevās viņu savaldīt un iedabūt maisā; pa to laiku mēs abi bijām saskrāpēti līdz, asinīm, un šis nešpetnais radījums man vēl iesita ar asti pa seju, tā ka acis sāka stipri asarot.