Tikai vēlāk mēs uzzinājām, ka, noķerot teguksinu, mums ļoti laimējies, jo starp visām Gvajānā dzīvojošām
ķirzakām teguksīni ir paši drosmīgākie un gudrākie, turklāt tik viltīgi, ka ar parastiem paņēmieniem gandrīz nav sagūstāmi. Nokļuvuši nebrīvē, daži teguksīni pierod pie cilvēka un nomierinās, vairums tomēr savu dabu nemaina, un viņiem uzticēties nevar. Lielākā daļa ķirzaku mēģina uzbrukt un iekost vienīgi tad, ja tām vairs nav kur bēgt vai ja cilvēks tās grib paņemt rokā, turpretim teguksīni var uzbrukt jebkurā brīdī. šī ķirzaka metīsies jums virsū bez sevišķa iemesla. Vēlāk mums Džordžtaunā bija kādi divdesmit teguksīni, kurus turējām lielā kastē ar stiepļu režģi. Kādu dienu es piegāju pie būra ar nolūku ieliet svaigu ūdeni; visas ķirzakas gulēja kaudzē cita uz citas vienā stūrī, acis tām bija aizvērtas, un es nospriedu, ka teguksīni iemiguši. Atvēru durtiņas un iebāzu roku būrī. lai paņemtu ūdens trauku, kad piepeši viens rāpulis atvēra acis un ieraudzīja mani. Ne mirkli nevilcinājies, tas atplestu muti metās uz priekšu pāri visam būrim, sagrāba manu īkšķi un iekodās tajā kā buldogs. Es pūlējos ķirzaku nokratīt no pirksta, bet mana cīņa ar nekaunīgo uzbrucēju pamodināja arī pārējās ķirzakas, un tās steidzās savējai palīgā.