Mēs vēl nebijām beiguši malkot tēju, kad istabā ienāca mazs, resns un ļoti kautrīgs ķīnietis, nesdams padusē lielu smieklīga izskata putnu. Tas bija mājas tītara lielumā, viscaur melns, vienīgi uz spārniem bija atsevišķas baltas spalvas. Uz galvas viņam slējās cirtainu spalvu cekuls, kas drīzāk atgādināja vēja izpluinītu vilnas ērkuli. Knābis bija īss un resns, pie pamatnes un ap nāsīm pārklāts ar uzblīdušu vaskādiņu. Sis knābis, kā arī lielās cāļa kājas bija spilgtā kanārijputniņa dzeltenumā. Putns raudzījās uz mums lielām, tumšām, jūtelīgām acīm, kurās vīdēja vājprātīga izteiksme.
Pēc nelielas kaulēšanās es nopirku no ķīnieša šo koku- vistu jeb hoko, un īpašnieks nolika to man pie kājām. Hoko brīdi stāvēja un blisināja acis, izdvesdams klusas, žēlas «pīt… pīt… pīt» skaņas, kas nekādi neatbilda viņa ārienei un lielumam. Es noliecos, lai pabužinātu viņam galvu, un putns acumirklī aizvēra acis un pieplaka pie zemes, labpatikā tricinādams spārnus, no rīkles viņam plūda ārā tāda kā aizsmakusi dūdošana. Tikko es pārstāju bužināt, viņš atvēra acis un pārsteigts raudzījās manī, aizvainoti skandēdams savu «pīt, pīt, pīt». Beidzot hoko laikam apjēdza, ka netaisos visu pēcpusdienu masēt viņam galvu, un uzrausās kājās; vēl arvien smieklīgi pītinādams, viņš nāca man tuvāk.