Lēnām un apdomīgi hoko lika soļus, līdz beidzot nogūlās uz manām kurpēm un atsāka dūdošanu. Ne Bobam, ne man vēl nekad nebija gadījies sastapt tādu rāmu, mīlīgu un muļķīgu putnu, un mēs viņu tūlīt nosau­cām par Katbertu, jo mums likās, ka šis vārds vislabāk atbilst viņa sentimentālajai dabai,

Ķīnietis tika mums apgalvojis, ka putns ir piejaucēts un nekur projām nebēgs, tāpēc mēs atļāvām Katbertam brīvi staigāt pa māju un tikai vakarā to ieslodzījām. Jau pirmajā dienā putns parādīja, ko no viņa var sagaidīt. Mēs atklājām, ka Katberts nevar iztikt bez cilvēkiem, vēl vairāk — viņš grib atrasties tiem iespējami tuvu. Kad ķīnietis bija aizgājis, es sāku rakstīt dienasgrāmatu, ko diemžēl pēdējā laikā biju stipri iekavējis. Necik ilgi — un Katberts vēlējās, lai es viņam pievēršu uzmanību; ar troksni savēcinājis spārnus, viņš uzlaidās uz galda. Lē­nām pastaigādamies pa tā virsu, viņš priecīgi sauca «pīt, pīt, pīt» un beidzot lūkoja nogulties šķērsām pāri papīra lapai, uz kuras es rakstīju. Es viņu atgrūdu, un Katberts pakāpās atpakaļ, apgāzdams tintnīcu. Kamēr slaucīju galdu, Katberts izgreznoja divas dienasgrāmatas lapas ar savu lielo un lipīgo personisko zīmogu. Tas no­zīmēja, ka man šīs divas lapas vajadzēs pārrakstīt. Pa to laiku Katberts vairākkārt izmēģinājās ierausties man klēpī, bet tika enerģiski atgrūsts.