Tā Katberts tika ievietots dzīvniekiem paredzētajā istabā. Tūr es viņu piesēju aiz kājas pie viena no būriem un, putnam izmisīgi klaigājot, atstāju telpu.
Vakarā, kad mēs sēdējām uz ieejas kāpnītēm sarunādamies un smēķēdami, Katberts tika izlaists ārā un drīkstēja pasēdēt kopā ar.mums. Aivens pastāstīja mums jaunumu: viņš bija saticis nenotveramo Kordai un uzzinājis, ka šis džentlmenis bijis Džordžtaunā. Tagad viņa darījumi esot nokārtoti un viņš mūs labprāt aizvedīšot uz ezeru. Kordai solījies agri no rīta pie mums pienākt. Aivens domāja, ka šoreiz tas noteikti ieradīsies, bet es lāgā neticēju.
Vakars bija silts, visapkārt čirkstēja circeņi. No tuvējā krūma viņiem pievienojās kokuvarde, izgrūzdama paklusu, pieklājīgu kvarkstienu sēriju, un tūlīt aprima, it kā kair- nēdamās par saviem paradumiem. Bet drīz viņai atsaucās kāda ciitsmāsa, un pirmā varde tai kautrīgi atbildēja. Tajā brīdī, kad mēs spriedām, vai būtu vērts noķert kādu no šiem uzbāzīgajiem abiniekiem, uz ceļa parādījās ļaužu pulciņš ar laternām. Iepretī mūsu mājiņai gājēji nogriezās no ceļa un, basās kājas šļūkādami, nāca pāri mazajam tiltiņam. Pie kāpnēm viņi apstājās; es pazinu dažus indiešu medniekus, ar kuriem viņvakar biju sarunājies.
Labvakar, šef, — viņi korī sveicināja. — Atnesām jums dzīvniekus.