Mēs iegājām mazajā dzīvojamā istabā; mednieki drūzmējās aiz mums, piepildīdami niecīgo telpu un nosprostodami visas durvis un logu. Viņu sejās, kas lampas gaismā laistījās bronzas krāsā, bija lasāma nepacietība ātrāk parādīt iegūto medījumu. Pirmais vīrs izspiedās priekšā un nolika uz galda savu nešļavu — vecu miltu maisu, pilnu ar kaut kādiem radījumiem, kuri raustījās un locījās.
Tās ir ķirzakas, šef, — viņš smaidīdams sacīja.
Es atsēju maisa galu, un tajā pašā mirklī kāda ameiva,
pabāzusi ārā galvu, iekodās manā īkšķī. Visa māja nodrebēja no mednieku smiekliem. Grūzdams jauko rāpuli atpakaļ maisā, es ieraudzīju, ka tajā ir vēl daudz tādu pašu ķirzaku,
Še, ņem, — es sacīju Bobam, nododams viņam maisu, — tev šie radījumi patīk, tāpēc saskaiti tos.
Kamēr mēs ar Aivenu kaulējāmies ar pārdevēju, Bobs un viens no medniekiem cītīgi skaitīja ķirzakas. Divas viņiem izspruka no rokām' un cauri brūno kāju mežam joņoja apkārt galdam, taču drīz vien tika atkal saķertas.
Nākamais piedāvājums bija kāds apdilis nedroša izskata grozs, kurā gulēja divas piķa melnas čūskas, katra ap četras pēdas gara. Pats astes gals, collas sešas, šīm čūskām bija koši dzeltens. Bobs, acīmredzot atcerējies anakondu, aplūkoja rāpuļus ar lielu nepatiku.