Aivens apgalvoja, ka šīs čūskas esot pilnīgi nekaitīgas un vietējie iedzīvotāji tās saucot par dzeltenastērn. Piesardzīgi mēs abas pārvietojām no groza izturīgā maisā, un mums laimējās izvairīties 110 kodieniem. Tas bija liels sasniegums, jo abi rāpuļi mežonīgi metās virsū it visam, ko vien ieraudzīja. Pēc dzeltenastērn uz mūsu galda tika noliktas četras milzum lielas iguānas. Rāpuļiem kājas sāpīgi un nežēlīgi ar aukiu bija sasietas kopā uz muguras. Es biju spiests medniekiem paskaidrot: tas ir ērtākais veids, kā iguānas nogādāt uz tirgu, bet es tomēr nevēlos, ka tā tiek sasaistīti dzīvnieki, kurus pienes man. Lielajām ķirzakām, par laimi, nekas nebija noticis, droši vien tās bijušas sasietas pavisam īsu laiku»
Tad sekoja visa vakara «nagla». Mūsu priekšā tika nolikta liela koka kaste; es ielūkojos tajā pa latiņu starpu un ieraudzīju, ka tā ir pilna ar burvīgiem maziem pērti- ķīšiem. Tie bija maigi, glezni radījumi, viscaur klāti ar zaļganu vilnu, izņemot gīmīša dzelteno apmali un lielās, baltās ausis. Purniņš pērtiķīšiem bija melns, acis. gaišas, dzintardzeltenas. Daudzie sīkie ģīralši, kas lūkojās augšup man pretī,, atgādināja atraitnīšu dobi. Galva šiem jaukajiem radījumiem bija pavisam neparasta — tāda kā izliekta, olveidīga — un likās daudz par lielu salīdzinājumā ar mazo ķermenīti. Pērtiķīši bija cits citam pieķērušies un skaļi, griezīgi tērgāja.