Kas tie par pērtiķīšiem? — ievaicājās Bobs, kuram sīkie radījumi bija ļoti iepatikusies.
Tie ir vāverpērtiķi, bet es nezinu, kā viņus sauc vietējie iedzīvotāji.
Sakivinkiji, šef, — mednieki korī atsaucās.
Jāatzīst, ka šis vārds burvīgajiem zvēriņiem lieliski piestāvēja un tā skanējums mazliet atgādināja pērtiķīšu spiedzīgo pļāpāšanu. Kastē bija pavisam pieci pabailīgi sakivinkiji, un šis sprosts tiem daudz par mazu.
Norēķinājies ar medniekiem, ķēros pie darba un pagatavoju lielāku būri; pēc tam es pārvietoju pērtiķīšus jaunajā miteklī un ienesu dzīvnieku istabā.
Katbertam pa to laiku bija lieliski paveicies. Tā kā mūsu istaba bija bāztin piebāzta ar dažādas krāsas kājām, viņam bija vislabākās iespējas pierādīt savu mīlestību uz cilvēkiem, pavāļojoties gandrīz vai uz visu mednieku basajām kājām.
Piepeši es atjēdzos, ka ir ļoti vēls un Katbertam jau sen vajadzētu gulēt, tāpēc ievietoju viņu dzīvnieku istabā un aizvēru durvis. Tikko bijām nodzēsuši gaismu un uz: manīgi rausāmies iekšā guļamtīklos, mūs iztrūcināja briesmīgs troksnis: skaļi kliegdams, rājās Katberts, griezīgi spiedza sakivinkiji. Es iededzināju lampu un steidzos skatīties, kas noticis.
Katberts sēdēja uz grīdas gaužām neapmierināts un dusmīgi pītināja. Acīmredzot viņš bija nolēmis pārnakšņot uz sakivinkiju būra un uzlaidies uz tā.