Gar tīrumu malām mazajos, nīkulīgajos kociņos spurdza desmitiem zilo tangaru, tie lēkāja no zara uz zaru un, spalgi sasaukdamies, medīja kukaiņus. Sie putni bija zvirbuļa lielumā, klāti ar visliegākā debesu ziluma spalvām, vienīgi spārni bija tumšzili. Kādā kokā es ieraudzīju trīs tangarus kopā ar pieciem dzeltengalvas trupiāliem — maziem piķa melniem putniņiem ar pieneņdzeltenu galvu. Mani pārsteidza lieliskā krāsu saskaņa abām putnu sugām, kuras še barojās vienkopus. Starp maigi zaļajiem rīsa dzinumiem bija ļoti daudz sarkankrūšu pļavvālodžu — mežastrazdiem līdzīgu putnu — ar žilbinoši sārtām krūtīm. Mums tuvojoties, tie šāvās augšup kā sarkanas, ugunīgas raķetes.
Visvairāk es brīnījos par to, ka Gvajānā tik daudziem putniem ir spilgts, acīs krītošs spalvu tērps. Anglijā, ieraugot zaļo dzilnu priekšpilsētas zālienā, jums šis putns liksies tik krāšņs, it kā no tropiem atlidojis, bet pavasarī ozolu mežā šī pati dzilna kļūst nemanāma, jo viņas spilgtais apspalvojums lieliski saplūst ar lapu zaļumu. Raibs, krāsains papagailis izskatās košs zooloģiskā dārza būrī, turpretim tropu mežā to pat būs grūti ieraudzīt. To pašu varētu teikt par putniem visā pasaulē, bet Gvajānā daudzas putnu sugas acīmredzot neko nezina par aizsargkrā- sas priekšrocībām.