Zilie tangari uz lapu zaļā fona bija nomaskēti apmēram tāpat kā britu nacionālais karogs sniegotā laukā; sarkankrūšu, pļavvālodzes zibināja sārtās krūtis kā mazi prožektori un it kā lūgtin lūdzās, lai viņas ievēro; dzeltengalvas trupiāli ar koši dzelteno un melno apspalvojumu spilgti iezīmējās zaļajā zālē. Visi šie putni, kas cītīgi barojās sulīgā, labi pārredzamā zaļumā, bija vilinošs mērķis piekūniem jūdzēm tālu visā apkārtnē. Ilgu laiku es lauzīju galvu, pūlēdamies saprast, kāpēc Gvajā- nas putni ir tik nepiesardzīgi, tomēr apmierinošu izskaid­rojumu neatradu.

Sulīgi zaļais iekultivētais līdzenums palika aiz mugu­ras, un piepeši mēs atradāmies brīnumainā apvidū. Nelie­lās grupiņās te auga vāri, vis_caur sūnām klāti kociņi, ap kuru stumbriem pletās apputējuši retas zāles un zemu brikšņu paklājiņi. Starp šīm mazajām oāzitēm stiepās plašs, neauglīgs smiltājs, vizuļojoši balts, līdzīgs apsni- gušam laukam. Baltās, ļoti smalkās smiltis saturēja mil­joniem sīku vizlas graudiņu, .kuros kā dimantos mirgo­dama plaiksnījās rīta saule. Pirms mēs sasniedzām šo sa­vādo, balto tuksnesi, Kordai jau bija pamanījies novilkt zābakus, un tagad es sapratu, kāpēc; ar basajām pēdām kā ar slēpēm viņš veikli slīdēja pāri zvīļojošajām smiltīm, kamēr Bobs, Aivens urt es klumpačojām nopakaļus, grim­dami līdz potītēm dziļi smiltīs un piebērdami ar tām pil­nus zābakus.