Šādas smilšu salas jeb maurijas, kā tās dēvē vietējie iedzīvotāji, Gvajānā sastopamas daudzās vietās. Tās ir sena jūras dibena atliekas — jūras, kura kādreiz applūdināja visu šo zemi. Maurijas var interesēt botāniķus, jo tie krūmi un zālaugi, kas tajās aug, ir vai nu raksturīgi vienīgi šādam apvidum un nekur citur Gvajānā nav sastopami, vai arī tie uzlūkojami par mitro mežu floras īpatnējām variācijām, kuras piemērojušās dzīvei neauglīgās, sausās smiltis. Uz dažu mazo, nīkulīgo kociņu stumbriem kupli zēla un plauka orhidejas, kuru rozā ziedu vītnes kā puķu ūdenskritumi šāvās ārā nojjoka mizas, šie greznie, ziediem rotātie koki nepavisam neiederējās tuksnesīgajā apkārtnē. Citus kokus greznoja pelēkas, no dubļiem salipinātas termītu ligzdas, un no vienas šādas ligzdas, mums tuvojoties, izlaidās mazītiņu raibpa- pagaiļu pārītis un, spiedzīgi ķērkdams, aizspurdza starp koku zariem. Tomēr mauriju galvenās iemītnieces bija lielas ameivas, kas tur bija sastopamas ik uz soļa un acīmredzot bija ļoti iecienījušas šo smiltāju, uz kura spilgti izcēlās viņu raibais krāsojums. Šejienes ameivas bija drošākas par tām, kuras bijām atraduši pie Edvenčeras, jo mauriju iemītnieces pielaida mūs sev tuvu klāt un tikai tad lēnām lavījās projām. Es biju nesaprašanā, kā tik daudzas rijīgas ameivas retajā zālē un nīkulīgajā krūmājā atrod pietiekami daudz kukaiņu barībai, turklāt jāsaka, ka šie rāpuļi izskatījās brangi un labi paēduši.