Gvajānas smiltāji var piesaistīt gan botāniķus, gan zoologus, bet šķērsot tos steidzīgā gaitā ir loti nogurdinoši. I'ec tam kad mums aiz muguras jau bija divas jūdzes smiltāja, mūsu sākotnējā interese par maurijām bija ievērojami noplakusi. Man bija neciešami karsti, no vizuļojošā baltuma sāpēja acis. Bobam un Aivenam laikam neklājās labāk, bet Kordai, kā par spīti, izskatījās tikpat svaigs kā pārgājiena sākumā. Visi trīs mēs vilkāmies viņam nopakaļus, drūmiem, naidīgiem skatieniem durstīdami viņa muguru.
Smiltājs izbeidzās tikpat pēkšņi, kā bija iesācies, un mēs atradāmies bieza meža spirdzinošajā ēnā pie plata, sekla kanāla. Kordai gribēja turpināt ceļu, bet mēs visi trīs bijām pret to un nolikāmies pavēnī atpūsties. Kamēr mēs klusu, mierīgi gulējām, zaru biezoknī virs mums ielidoja bars sīku putniņu; satraukti čiepstēdami, tie šaudījās no zara uz zaru. Mazi, apaļīgi radījumi ar glītu kupolveidīgu galviņu un lielām, tumšām acīm. Ķermeņa virspuse šiem putniņiem bija tumši zila, saulē tā izskatījās gandrīz melna, apakšpuse spilgti oranždzēltena. Viņi lēkāja un spurdza caur lapām, nepārtraukti- sarunādamies dzidrās, satrauktās balsīs, un reizumis nostiepa galviņas uz leju, lai mūs aizdomīgi aplūkotu. Rādīdams uz putniem, es piebikstīju Bobam.