Lūdzu trīs biļetes līdz Edvenčerai, — es sacīju tēlotā nevērībā.
Lūdzu, ser, — kasieris atbildēja. — Pirmajā vai otrajā klasē?
Tas nu man bija par daudz — jau tāpat likās neiespējami pieprasīt biļetes līdz Edvenčerai, bet, kad nācās atbildēt uz jautājumu par braukšanu pirmajā vai otrajā klasē, es sāku šaubīties, vai vispār vērts doties uz šādu vietu. Mēs droši vien nokļūsim kādā iecienītā jūrmalas kūrortā ar kinoteātriem, bufetēm, neona gaismām un citiem apšaubāmiem civilizācijas labumiem. ,
Es apgriezos un ieraudzīju Aivenu, kurš bija uzvēlis sev plecos un stiepa atspēries lielu saini ar mūsu mantām; pasaucis viņu, es lūdzu izšķirt kutelīgo braukšanas biļešu jautājumu.
Aivens man paskaidroja: braukt otrajā klasē nozītne atrasties kaut kur lejā piebāztās, smacīgās kravas telpās un pēc tam nokļūt tādā pašā upes tvaikoņa tilpnē. Tur» pretim pirmās klases biļete dod tiesības sēdēt sagrabējušā atpūtas krēslā uz kuģa augšējā klāja, turklāt uz upes tvaikoņa var pat dabūt lenču. Tā es nopirku trīs pirmās klases biļetes līdz Edvenčerai.
Mēs uzlādējām uz klāja juku jukām lielā kaudzē mūsu bagāžu, un drīz vien kuģis prāmis, drebēdams mašīnu darba ritmā, vagoja Demeraras upes kafijas brūno ūdeņu plašumu. Atbalstījušies pret reliņu, mēs ar Bobu vērojām mazas skumīga izskata kaijas, kas lidinājās kuģa ceļā. Tieši tad es atklāju, ka Bobam nav īsta priekšstata par to, kas viņu, sagaida tuvākā nākotnē.