Kur? Kas tas ir?
Bobs pavērās starp lapām.
Žurka, —- ar neslēptu nepatiku viņš beidzot sacīja.
Kas tā par žurku? — es iejautājos, un man radās noteiktas aizdomas.
Ak, nieki, parasta žurkai
Gribu tomēr redzēt, — es sacīju un nostājos viņam līdzās. Pašķirstījis zarus, Ieraudzīju zem lapām lielu, rūs- ganbrūnu žurku ar bālganu krēmkrāsas vēderu. Žurka vēlreiz nelabi iebrēcās un metās projām pa zāli.
Bob, uzmanies! — es iesaucos kā neprātīgs. — Tā ir adatžurka. Viņa skrien taisni pie tevis! Dieva dēļ, ķer viņu rokā!
Es biju neparasti satraukts, jo ļoti vēlējos iegūt dzīvu adatžurku. Līdz šim es tās pazinu vienīgi pēc izbāzeņiem, ko biju aplūkojis dažādos muzejos. Cerēdams sagūstīt šo reto grauzēju, biju to sīki un smalki aprakstījis katram Gvajānā sastaptajam medniekam, bet neviens tādu žurku nepazina, un es jau biju samierinājies ar domu, ka būs jāaizbrauc no šīs zemes, tā arī neredzējušam adatžurku. Bet te piepeši īsta, dzīva adatžurka skrien pa zāli virzienā uz Boba kājām. Bobs apjucis tikai noprasīja: «Adatžurka?» — un tūlīt pašaizliedzīgi metās garšļaukus zemē virs bēgošā dzīvnieka.
Negulies virsū! — es satraukti lūdzos. — Tu vari viņu nospiest.
Kā citādi lai es to noķeru? — Bobs aizkaitināts jautāja. — Žurka ir zem manis, nāc un paņem to.
Bobs gulēja krūmos uz mutes un īdzīgā balsī ziņoja par žurkas pārvietošanos, kamēr mēs, pārējie, viņu aplencām no visām pusēm ar tīkliem un maisiem.