Žurka lien lejā uz manu kāju… nē, nāk atpakaļ. Tagad apstājas man zem krūtīm. Pasteidzieties, rīkojieties ātrāk! Es nevaru še gulēt visu dienu. Varbūt šis nelietīgais dzīvnieks arī kož?
Kā viņš var tev iekost, ja tu esi uzgāzies viņam virsū, — es atbildēju, iztēlē skatīdams savu pirmo adatžurku, saspiestu pavisam plakanu, it kā tai būtu pārvēlies pāri tvaika veltnis.
Boba sejā parādījās neizpratne.
Man liekas, te ir veselas divas žurkas! Varu apzvērēt: nupat žurka bija man zem krūtīm, bet tagad es to jūtu lejāk, pie kājas.
Iedomas, — es sacīju, noliekdamies pie viņa. — Zem kuras kājas tā tagad ir?
Zem kreisās.
Piesardzīgi pabāzu roku zem Boba augšstilba, un man izdevās uztaustīt žurkas silto, pūkaino ķermeni. Ļoti uzmanīgi, lai netiktu sakosts, es aptvēru to abām rokām un izvilku ārā. Žurka slābi gulēja manā plaukstā, nemaz nemēģinādama pretoties; vienubrīd iedomājos, ka dzīvnieks ir ievainots. Rūpīgi to apskatīju un, neko neatradis, godbijīgi ievietoju audekla maisā. Pagriezies pārsteigts redzēju, ka Bobs vēl arvien gu] krūmos pie zemes,
Kas tev noticis?
Pēc tam kad būsi diezgan izmielojis acis ap to radījumu, — viņš pacietīgi iesāka, — varbūt tev labpatiksies paņemt arī šo te, kas atrodas man zem krūtīm. Es baidos pakustēties, jo viņš var iekost.