Es sāku taustīt starp zālēm un, sev par lielu izbrīnu, patiešām atradu otru žurku Bobam zem krūtīm. Kad es to izvilku ārā, žurka skaļi, izmisīgi iespiedzās, bet tūlīt arī apklusa un palika ļengani guļot manā plaukstā — tā­pat kā iepriekšējā. Bobs piecēlās kājās, notrausa no drē­bēm gružus un pūstošās lapas.

Vai šīs žurkas ir tik ievērojamas? — viņš apjautā­jās. — Varbūt tās ir liels retums?

Nē, to es negribu apgalvot. Es par viņām ļoti inte­resējos — tas arī viss. Līdz šim nebiju redzējis nevienu dzīvu eksemplāru, — es paskaidroju, vēl arvien lūkoda­mies uz tikko sagūstīto dzīvnieku, kas gulēja manā plauk­stā.

Bobs dusmīgi pavērās manī.

Nu, zini, iznāk tā: es riskēju saslimt ar stinguma krampjiem, lai noķertu kādu žurku, kura pat nav nekāds retums, tikai tāpēc vien, ka tu par viņu interesējies.

Nu jā, bet, saproti, ir taču ļoti svarīgi iegūt tādu žurku, par kuru esi ieinteresējies. Bez tam, — es -turpi­nāju, — ne katrs kolekcionārs var palielīties, ka viņam izdevies noķert divas adatžurkas, uzguļoties tām virsū.

Vājš mierinājums, — vēsi noteica Bobs. — Es biju iedomājies, ka palīdzu sagūstīt sevišķi retu dzīvnieku, kādu vēl neviens nav dzīvu nogādājis zooloģiskajā dārzā.