Nekas tamlīdzīgs. Bet tu redzēsi, ka adatžurka patiešām ir interesants radījums. Nāc paskaties!
Bobs negribīgi pienāca man klāt un tieši palūkojās uz žurku manā rokā. Tas bija tukls dzīvnieciņš ar garu, asu kažoku dzeltenbrūnā un šokolādes krāsā. Aste tam bija kā parastajai žurkai — resna un kaila, mazas austiņas, lielas, melnas, sapņainas acis un ļoti kuplas, baltas ūsas.
Es neredzu nekā interesanta, — sacīja Bobs. — Žurka kā jau žurka.
Paskaties uzmanīgi, — es uzstāju.
Ar rādītājpirkstu es paglaudīju žurku pret apmatojumu, un tūlīt bija redzams, ka tajā ir daudz garu, tumšu adatu. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka tās ir plakanas, elastīgas, ne pārāk asas, mazliet līdzīgas dzeloņcūku adatām. Adatu nozīme nav skaidri zināma, jāšaubās, vai tās kalpo aizsardzībai, jo nav pietiekami asas, lai kaut kur iedurtos, turklāt tās viegli liecas. Vēlāk, eksperimentējot ar šim žurkām, es pārliecinājos, ka nekādos apstākļos adatas netika lietotas aizsardzībai vai uzbrukumam. Ļoti iespējams, ka tās kaut kādā veidā ir pakļautas dzīvnieka kontrolei — varbūt viņš spēj tās izsliet, kā, piemēram, dze- loņcūka, bet manas adatžurkas to nekad netika darījušas.
Es pieļajnju, ka starp visiem grauzējiem adatžurkas ir paši lielākie filozofi, kuri nebrīvi uzņem stoiskā mierā. Viņas neskraidīja kā neprātīgas pa būri, kamēr es to tīrīju, kā mēdz darīt citas tikko saķertas žurkas; mani dzīvnieciņi rāmi tupēja būra stūrī un izklaidīgu skatienu mani vēroja.