— Es ļoti priecājos, ka mēs atstājam Džordžtaunu, — viņš sacīja ar atvieglojuma nopūtu, izklaidīgi mizodams banānu un mizu pamezdams garām lidojošai kaijai. — Cik jauki būs atkal atrasties dabas vidū, kur nu nejūties ieslēgts starp daudzajām mājām. Nekur citur — vienīgi neskartās dabas klēpī cilvēks var iegūt mieru un brīvības izjūtu.
Es neko neatbildēju. Tiesa gan, dabas vidū var lieliski atpūsties, bet man radās šaubas, vai viņam ir kāda nojausma, ko nozīmē, atrasties vientuļā nostūrī kopā ar dzīvnieku vācēju. Spriežot pēc Boba izteikumiem, kolekcionēšanu viņš saprot apmēram tā: cilvēks mierīgi snauž guļamtīklā, un pa to laiku dzīvnieki paši saiet būros. Es nolēmu nesagraut viņa ilūzijas, iekams neesam aizbraukuši mazliet tālāk no Džordžtaunas.
Bobs ir mākslinieks, un viņa sākotnējais nolūks, ierodoties Gvajānā, bija radīt gleznu sēriju, kurā atainota vietējo indiāņu cilšu dzīve. Tomēr izrādījās, ka tās vietas, kurās viņš bija domājis gleznot, ir pārplūdušas un upes, kas ved uz turieni, kļuvušas nepārvaramas. Tā nu viņš sēdēja Džordžtaunā kā Noass, gaidīdams ūdeņu krišanos, līdz sastapa mūs.