Uzzinājis, ka es drīz došos savā pirmajā kolekcionēšanas izbraukumā zemes iekšienē, Bobs aizkustinošā naivumā piedāvājās man par ceļabiedru. Viņš paskaidroja, ka labprātāk piedalās dzīvnieku vākšanas izbraukumā nekā bezdarbībā kvern Džordžtaunā; pēc mūsu atgriešanās, tā viņš sprieda, plūdi jau būs mazinājušies un viņš varēs doties uz iecerētajām vietām gleznot indiāņus. Šiem Boba sapņiem tomēr nebija lemts piepildīties, jo viņš nekur neaizbrauca, bet visu laiku palika pie manis, pavadīdams mani dažādos dzīvnieku vākšanas izbraukumos. Ne reizi viņš netika pieskāries ar otu audeklam, un ekspedīcijas beigās viņam arī vairs nebija audekla, jo ar to tika apsistas čūsku kastes nosūtīšanai ar lidmašīnu. Bobam nācās ēst un gulēt visfantastiskāko putnu, zvēru un rāpuļu komplekta tiešā tuvumā, peldēt pāri ezeriem un upēm, brist pa purviem, lauzties cauri mežiem un zālainēm, paciest nogurumu un karstumu, tikt saskrāpētam un ievainotam. Tajā liktenīgajā dienā, kad mēs uzsākām ceļojumu uz Edvenčeru, es visu to paredzēju, bet Bobs acīmredzot nenojauta, kādās sprukās viņš būs, sabiedrojoties ar dzīvnieku vācēju.
Svarīgi būkšķēdams, prāmis apstājās akmens piestātnē Demeraras upes pretējā krastā, un mēs nesteidzīgi sākām izkraut bagāžu, mezdami to pāri reliņam tieši rokās Aivenam, kurš stāvēja malā. Kad pēdējais sainis bija nomests un mēs atradāmies lejā pie mūsu biedra, kāds nožēlojama izskata vīrelis atdalījās no mucas, uz kuras bija dirnējis, un slāja mums pretī.