Vai jums jātiek uz Parikas vilcienu? — dīkdienis ap­jautājās.

Es atbildēju, ka tieši tas ir mūsu nolūks, ja vien radī­sies kāda iespēja nogādāt uz staciju mūsu bagāžu.

Tad jums vajag pasteigties… vilcienam bija jāat­iet pirms desmit minūtēm, — viņš sacīja ar tādu kā ļaunu prieku.

Dievs žēlīgais! — es panikā iesaucos. — Cik tālu ir līdz stacijai?

Būs kāda pusjūdze, — dīkdienis atteica. — Rau­dzīšu jums sadabūt rateļus, — viņš vēl piebilda un tūlīt nozuda.

Kas notiks, Aiven, ja mēs nokavēsim vilcienu? Vai ir vēl kāds, kas iet vēlāk?

Nē, ser. Ja mēs nokavējam, jāgaida līdz rītam.

Ko, vai mums jāgaida šeit? — iejaucās Bobs, lūko­damies uz dubļaino krastmalu un pāris pussagruvušajām nojumēm tās tuvumā. — Kur tad mēs gulēsim?

Pirms Aivens paguva kaut ko paskaidrot, atgriezās svešais dīkdienis; viņš gāzelēdamies skrēja šurp, vilk­dams aiz sevis aizvēsturiska izskata ratus.

Jums jāpasteidzas, — vīrelis aizelsies sacīja. — Es dzirdu, vilciens pašreiz atiet.

Kamēr mēs steigā metām ratos mantas, tālumā bija dzirdams, ka lokomotīve šņākdama un tusnīdama ma­nevrē. Mēs skrējām uz trokšņa pusi, un aiz mums gra­bēdami ripoja rati, kurus elsdams pūzdams stūma Aivens ar dīkdieni.