Nē, Portosa asinis riņķoja straujāk aiz savtīgām interesēm: beidzot viņš pārkāps noslē­pumaino slieksni, uzies augšā pa nepazīstamajām kāpnēm, pa ku­rām cits pēc cita uzripojuši tiesas vīra Koknara ekiji.

Portoss ieraudzīs īstenībā naudas lādi, ko neskaitāmas reizes bija redzējis sapņos, lielu, garu, aprūsējušu, pie zemes piekaldi- nātu lādi ar priekškaramo atslēgu; lādi, par ko bieži bija dzirdē­jis runājam un kuru nu prokurora madāmas gan mazliet izkal­tušās, tomēr vēl itin piemīlīgās rokas beidzot atvērs musketiera apbrīnas pilnajam skatienam.

Turklāt viņš, klaidonis zemes virsū, cilvēks bez mantas un bez ģimenes, karavīrs, kas pieradis pie mājvietām, krogiem, tavernām un traktieriem, gardēdis, kam parasti jāapmierinās ar kumosiem, kadi kuro reizi pagadās, viņš tagad nogaršos mājas ēdienus, iz­baudīs mājīgas omulības tīksmi un ļausies namamātes laipnajai gādībai, ko, jo skarbāks vīrs, jo vairāk mēdz cienīt, kā mēdz teikt veci kaujinieki.

Ierasties kā brālēnam katru dienu pie bagātīgi klāta galda, izgludināt krunkas vecā prokurora dzeltenīgajā pierē, mazliet pa­plūkt spalvas jaunajiem tiesas skrīveriem, mācot viņiem basetes, kauliņu spēles un «landsknechta» izsmalcinātus paņēmienus un atlīdzības vietā par stundu novinnēt no viņiem vesela mēneša ietaupījumus, — tas viss ārkārtīgi vilināja Portosu.