Musketieris gan atcerējās nelāgās valodas, kādas jau tolaik klīda par prokuroriem un ir pārdzīvojušas viņus: valodas par viņu sīkumainību, mantrausību, sīkstulību. Bet Koknara madāma, atskaitot atsevišķas taupīguma lēkmes, kuras Portoss aizvien uzskatīja par gluži liekām, bija bijusi vispār diezgan devīga, cik jau nu prokurora sieva var būt devīga, un tāpēc musketieris cerēja, ka viņas māja būs iekārtota patīkami.
Tomēr pie durvīm musketieri pārņēma zināmas šaubas, jo ieeja nemaz nebija pievilcīga: smirdošs, netīrs koridors, tumšas kāpnes, kurās tikai pa mazu aizrestotu lodziņu iespiedās trūcīga dienasgaisma no kaimiņu sētas; otrajā stāvā zemās, ar milzīgām naglām apsistās durvis izskatījās kā ieeja Grand-Satlē cietumā.
Portoss pieklauvēja ar vienu pirkstu; garš, bāls skrīveris ar īstu matu mežu uz galvas atvēra durvis un sveicināja ar tādu izskatu, ka viņš ir spiests cienīt gan atnācēja brašo augumu, kas liecināja par spēku, gan karavīra uniformu, kura norādīja uz zināmu stāvokli sabiedrībā, gan ziedošo seju, kas norādīja uz pārtikušu dzīvi.
Otrs, mazāka auguma skrīveris paradījas aiz pirmā, trešais, drusku lielāks, aiz otrā un divpadsmitgadīgs izsūtāmais zēns aiz trešā.
Pavisam trīs un pus ierēdņi — tais laikos tas nozīmēja, ka prokurora kantorim ir diezgan plaša klientūra.