Kaut gan musketierim vajadzēja ierasties tikai vienos, tomēr prokurora madāma bija ausījusies jau no pulksten divpadsmitiem, cerēdama, ka iemīļotā drauga sirds vai ari vēders atvedīs viņu pirms norunātā laika.
Tāpēc Koknara kundze iznāca pa dzīvojamās istabas durvīm gandrīz tai pašā mirklī, kad viesis ienāca pa ārdurvīm, un godājamās dāmas ierašanās izglāba viņu no nepatīkamas situācijas. Skrīveri bija ziņkārīgi blenzuši uz Portosu, un viņš, nezinādams, ko sacīt šai augšup un lejup slīdošajai gammai, bija stāvējis kā mēli norijis.
— Mans brālēns! — prokurora madāma iesaucās. — Nāciet iekšā, Portosa kungs, nāciet taču iekšā!
Portosa vārds darīja parasto iespaidu uz skrīveriem, tie sāka smieties, bet Portoss atskatījās uz smējējiem, un viņu sejas uzreiz kļuva atkal nopietnas.
Lai nokļūtu prokurora kabinetā, Koknara kundze ar Portosu izgāja cauri priekšistabai, kur patlaban uzturējās skrīveri, un kantorim, kur viņiem vajadzēja uzturēties un kas bija tumša, aktiem pieblīvēta telpa. Tālāk, pametuši pa labi virtuvi, namamāte un viesis iegāja pieņemamajā istabā.
Visas šīs istabas, kas stiepās cita aiz citas, Portosam nemaz nepatika. Pa atvērtajām durvīm varēja dzirdēt katru vārdu, ko kāds pateica. Turklāt, iedams garām virtuvei, musketieris bija pētījoši ieskatījies tajā un ar dziļu nožēlu, prokurora madāmai par kaunu ievērojis, ka tur pavardā nekurējās uguns, tur nevaldīja darbīgā rosme, kādai parasti vajag kūsāt šajā gardēdības svētnīcā pirms brangām pusdienām.