Prokuroram acīm redzot jau bija pateikts par gaidāmo apciemojumu, jo viņš neizrādīja nekādu pārsteigumu, ieraudzīdams Portosu, kas diezgan nepiespiesti tuvojās viņam un laipni sveicināja.
— Mēs, Portosa kungs, kā rādās, esam radinieki? — iejautājās prokurors un mazliet piecēlās, atbalstīdamies uz niedru pinuma krēsla atzveltnēm.
Sirmgalvim mugurā bija plats, melns vamzis, kurā viņa vārgais augums gandrīz vai pazuda; iezaļganajā, izkāmējušajā sejā mazās, pelēkās ačeles gailēja kā divas oglītes, un šķita, ka tās un vaikstīgā mute ir vienīgās sejas daļas, kur vēl patvērusies dzīvība. Diemžēl, kājas sāka atteikties kalpot šim kaulu kambarim; nu jau piecus sešus mēnešus, kopš bija iestājusies pasliktināšanās, godājamais prokurors, patiesību sākot, pamazām bija kļuvis pilnīgi atkarīgs no savas sievas.
Brālēns tika bez kurnēšanas pieņemts. Bet, ja Koknara kungs spētu pats nostāvēt stingri uz savām kājām, viņš būtu noraidījis Portosa pretenzijas uz radniecību.
— Jā, mans kungs, mēs esam radinieki, — bez mazākā apjukuma atbildēja Portoss, kas, starp citu, nemaz nebija sagaidījis, ka vīrs viņu uzņems ar sajūsmu.
— Ja nemaldos, tad no sievas puses? — prokurors dzēlīgi ieprasījās.