Portoss neuztvēra dzēlīgumu un uzskatīja to par vientiesību, tāpēc pavīpsnāja savās kuplajās ūsās. Koknara kundze zināja, ka vientiesīgs prokurors ir reta dabas parādība; viņa mazliet pasmaidīja un ļoti nosarka.
Kopš Portosa atnākšanas vecais prokurors ik brīdi nemierīgi skatījās uz lielu skapi, kas atradās pretī ozolkoka rakstāmgaldam. Portoss noprata, ka šim skapim vajag būt viņa tīkotajai naudas lādei, kaut gan pēc apveida tas neatbilda sapņojumos iecerētajai mantas glabātuvei; musketieris nopriecājās, ka īstenība bija par sešām pēdām augstāka nekā sapņojums.
Koknars necentās padziļināt ģenealoģiskās izziņas; pārlaidis nemierpilno skatienu no skapja uz Portosu, viņš tikai ieteicās:
— Ceru, ka mūsu brālēns pirms atgriešanās uz laukiem pagodinās mūs un vienu reizi pusdienos kopā ar mums. Vai ne, Koknara kundze?
Šoreiz belziens trāpīja Portosu tieši pierē un viņš to sajuta; arī Koknara madāmai tas nepagāja secen, jo viņa steigšus attrauca:
— Mans brālēns vairs nenāks, ja viņam nepatiks mūsu uzņemšana, bet pretējā gadījumā mēs lūgsim, lai viņš katru brīvo brītiņu pavada pie mums, jo viņš taču uzturēsies Parīzē ļoti īsu laiku un maz pagūs mūs apmeklēt.
— Manas kājas, manas nabaga kājas! Kur jūs esat palikušas? — Koknars norūca un mēģināja pasmaidīt.
Palīdzība, ko prokurora madāma sniedza Portosam tieši tai mirklī, kad tika nopietni apdraudētas viņa gastronomiskās intereses, modināja viņā dziļas atzinības jūtas, pret namamāti.