Drīz pienāca laiks pusdienot. Visi sagāja ēdamistabā, lielā, tumšā telpā, kas atradās pretī virtuvei.
Laikam saoduši mājā neparastas smakas, skrīveri ieradās uz maltīti ar militāru akurātību un, turēdami tabureti rokā, gaidīja, kad varēs sēsties. Viņu žokļi jau tagad draudīgi raustījās.
«Velna milti!» Portoss nodomāja, uzlūkodams trīs izbadējušos, jo izsūtāmais zēns, pats par sevi saprotams, netika pielaists pie kopīgā galda. «Velna milti! Es gan sava radinieka vietā neturētu šitādus badmiras. Viņi taču izskatās kā avarējuši kuģinieki, kas sešas nedēļas nav nekā ēduši.»
Ieradās arī Koknara kungs, ko slimnieka krēslā iestūma istabā pati madāma, un Portoss steidzās viņai palīgā piebīdīt vīru pie galda.
Tikko Koknara kungs bija ēdamistaba, arī viņam nāsis un žokļi sāka raustīties tāpat kā skrīveriem.
— Oho! — viņš novilka. — Zupa smaržo lieliski!
«Ko viņi, pie joda, saož tik neparastu šajā virā?» brīnījās Portoss, ieraudzījis bālu buljonu, kura bija daudz, bet pa virsu tam neredzeja nevienas tauku zīlītes, tikai daži reti grauzdiņi peldēja kā arhipelāga salas.
Koknara madāma pasmaidīja, uz viņas mājienu visi steigšus atsēdās.