Koknara kungam buljonu pasniedza pirmajam, pēc tam Portosam; tad Koknara madāma piepildīja savu šķīvi un sadalīja nepacietīgi gaidošajiem skrīveriem sausiņus bez buljona.
Sai mirklī čīkstēdamas pavērās ēdamistabas durvis, un Portoss ieraudzīja pa durvju spraugu, ka mazais skrīverītis, nevarēdams piedalīties mielastā, ēda savu maizes ņuku, pieozdams klāt labo smaku, kas plūda gan no virtuves, gan no ēdamistabas.
Pēc buljona kalpone pasniedza novārītu vistu, tā bija greznība, kuru skatot klātesošajiem acis gandrīz vai izspiedās no pieres.
— Var redzēt, Koknara kundze, ka jūs mīlat savus radus, — prokurors sacīja gandrīz ar traģisku smaidu uz lūpām. — Skaidrs, ka šādu maltīti jūs sniedzat savam brālēnam par prieku.
Nabaga vista bija gluži liesa, to sedza bieza, saraina āda, kādai kauli ne ar kādām pūlēm nevar izurbties cauri. Laikam gan vista bija ilgi meklēta, līdz tikusi atrasta laktas galā, kur tā bijusi paslēpusies, lai nomirtu aiz vecuma.
«Velns lai parauj!» Portoss nodomāja. «Taisni bēdīgi. Es cienu vecumu, tikai ne ceptā vai vārītā veidā.»
Musketieris pavērās apkārtējo sejās, lai redzētu, vai arī tie domā tāpat, bet, tieši pretēji, ieraudzīja tikai dedzīgas acis, kas jau rītin rija debešķīgo vistu, to pašu vistu, ko viņš noniecināja.
Koknara kundze pievilka sev klāt vārīto putnu, veikli atdalīja no tā abas garās, melnās kājas, ko uzlika