vīram uz šķīvja, tad nogrieza kaklu un kopā ar visu galvu atlika pie malas pati sev, beidzot norāva spārniņu, ko pasniedza Portosam, un atdeva vistu gandrīz neskartu atpakaļ kalponei, kas to bija atnesusi; lopiņš nozuda, iekams musketieris paguva novērot dažādās pārmaiņas, kādas cilvēku sejās atkarībā no viņu rakstura un temperamenta radīja vilšanās.

Vistas vietā uz galda parādījās milzīgs cepeššķīvis ar pupam, starp kurām rēgojās daži jēra kauli, kuri uz pirmā acu uzmetiena šķita klāti ar gaļu.

Taču skrīverus šī blēdība nepievīla, viņu sadruinušajās sejas iegūla samierināšanās ar likteni.

Koknara madāma ar taupīgas namamātes mērenību sadalīja šo ēdienu jaunekļiem.

Pienāca kārta vīnam. Koknara kungs no nelielas māla krūkas ielēja katram jauneklim trešdaļglāzi, tad gandrīz tikpat daudz sev, un pēc tam pudele pārgāja Portosa un Koknara madāmas pusē.

Jaunekļi pielēja glāzēs ūdeni līdz malai un, pusi nodzēruši, atkal piepildīja glāzes un tā līdz pašām pusdienu beigām, tā ka galu galā dzēriens, ko viņi rija, bija pārvērties no rubīnsarkana par dūmaini dzeltenīgu.

Portoss kautrīgi ēda savu vistas spārnu un notrīsēja, sajuz­dams, ka zem galda prokurora madāmas ceļgals piedūrās viņa celim. Viņš arī izdzēra puzglāzi tik ļoti taupītā vīna un manīja, ka tas ir pretīgais Montreijas skābais, kas cilvēkiem ar izsmalci­nātu gaumi iedveš šausmas.