Koknara kungs nolūkojās, kā musketieris izdzēra neatšķaidītu vīnu, un nopūtās.
— Brālēn Portos, varbūt jūs ēdīsiet pupas? — Koknara madāma jautāja tādā tonī, kas skaidri izsacīja: «Ticiet man, labāk neēdiet tās.»
— Lai mani parauj velns, ja es tām pieskaršos! — Portoss klusu nopurpināja …
Un skaļi piebilda:
— Paldies, māsīc, esmu jau paēdis.
Iestājās klusums. Portoss nezināja, ka izturēties. Prokurors vairākkārt atkārtoja:
— Nudien, Koknara kundze, izsaku jums atzinību! Jūs pamielojāt mūs kā svētkos! Kā es pieēdos!
Vecais Koknars pusdienās bija izēdis šķīvi zupas un apgrauzis abas melnās vistas kājas un vienīgo jēra kaulu, pie kura bija klāt kaut cik gaļas.
Portoss nodomāja, ka viņš tiek izjokots, un sāka smailēt ūsas un raukt uzacis, bet Koknara madāmas ceļgals atkal maigi ieteica viņam būt pacietīgam.
Klusēšana un pārtraukums ēšanā, kurš Portosam šķita gluži neizprotams, skrīveriem bija diemžēl ļoti skaidrs: uz zīmīgu prokurora skatienu, ko pavadīja Koknara madāmas smaids, jaunekļi lēnām piecēlās no galda, vēl lēnāk salocīja savas servjetes, palocīdamies pateicās un devās uz durvīm.
— Ejiet, jaunie cilvēki, ejiet strādāt, strādāšana veicina gremošanu, — prokurors svinīgi sacīja.
Kad skrīveri bija aizgājuši, Koknara madāma piecēlās un izņēma no bufetes gabalu siera, cidoniju ievārījumu un pašas ceptu mandeļu un medus kūku.