Aramiss, kam vajadzēja nobeigt savas poēmas trešo dziedājumu, steidzās kā ļoti nevaļīgs cilvēks.
Atoss pirmais nogalināja savu pretinieku; viņš tam iedūra tikai reizi, bet šis dūriens, kā musketieris jau bija brīdinājis savu pretinieku, izrādījās nāvīgs — zobena smaile bija ieurbusies pašā sirdī.
Tad Portoss nogāza gar zemi savējo; viņš tam bija iedūris gūžā. Tā kā anglis, vairāk nepretodamies, atdeva savu zobenu, tad Portoss uz savām rokām aiznesa viņu uz karieti.
Aramiss tik strauji vajāja savu pretinieku, ka tas, atkāpies soļu piecdesmit, galu galā ņēma kājas pār pleciem un, sulaiņu svilpienu pavadīts, aizlaidās lapās.
D'Artanjans vienkārši, bet prasmīgi tikai aizstāvējās, un, kad redzēja, ka pretinieks ir pamatīgi nokausēts, viņš ar spēcīgu cirtienu izsita tam zobenu no rokas. Palicis bez ieroča, barons atkāpās pāris soļu atmuguriski, bet tad viņam paslīdēja kāja, un viņš nogāzās uz muguras visā augumā.
Ar vienu lēcienu d'Artanjans bija klāt pie viņa un, pielicis zobena smaili viņam pie kakla, sacīja:
— Mans kungs, es varētu jūs nogalināt, jūs esat manā varā, bet jūsu māsai par patikšanu dāvāju jums dzīvību.
D'Artanjans jutās laimes kalngalos; viņam bija izdevies realizēt iepriekš pieņemto plānu, ko apsverot, viņa sejā bija atplau- kuši smaidi, par kuriem jau stāstījām.