Koknars sarauca uzacis, jo redzēja pārāk daudz ēdienu; Portoss saknieba lūpas, jo redzēja, ka viņam nebūs ko paēst.
Viņš paskatījās, vai šķīvis ar pupām vēl ir uz galda, bet šķīvis ar pupām bija pazudis.
— īsts svētku mielasts! — iesaucās Koknars, grozīdamies uz krēsla. — Gatavās dzīres, epulae epularum, Lukulls ēd pusdienas
pie Lukulla!
Portoss paskatījās uz krūku, kas atradās viņam līdzās, un cerēja kaut cik ieturēties ar vīnu, maizi un sieru; bet vīna vairs nebija, pudele izrādījās tukša. Koknara kungs un kundze nelikās to manām.
«Labi, nu vismaz zinu, ar ko man darīšana,» Portoss nodomāja.
Viņš nolaizīja karotīti ievārījuma un tad tikko neizlauza zobus ar Koknara kundzes sīksto kūku.
«Tagad upuris ir nests,» musketieris šķetināja tālāk pārdomu pavedienu. «O, ja es necerētu kopā ar Koknara kundzi ieskatīties viņas vīra skapī!»
Vecais Koknars pēc gardās maltītes, ko bija daudzkārt nosaucis par īstām dzīrēm, juta vajadzību nosnausties. Portoss cerēja, ka tas notiks turpat uz vietas, taču nolādētais prokurors par to negribēja ne dzirdēt: vajadzēja viņu aizvest atpakaļ kabinetā, kur viņš brēca tikmēr, līdz atkal atradās sava skapja priekšā, uz kura malas drošības pēc vēl uzlika abas kājas.